Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

1. Nav neviena cita, izņemot Viņu

Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati”, Lasītava Komentēt

Grāmata „Šamati”, 1. raksts

Dzirdēts Itro nedēļas pirmajā dienā (1944. g. 6. februārī)

Sacīts: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, kas nozīmē, ka pasaulē nav neviena cita spēka, kas būtu spējīgs kaut ko izdarīt pret Radītāju. Turklāt tas, ka cilvēks redz, ka pasaulē eksistē lietas un spēki, kas noliedz Augstāko spēku pastāvēšanu, – norāda uz to, ka tāda ir Radītāja vēlme. Un šī labošanās metode, kas dēvēta „kreisā roka atgrūž, bet labā – pietuvina” un tas, ka kreisā roka atgrūž, iekļaujas labošanās ietvaros. Tas nozīmē, ka pasaulē pastāv lietas, kuras jau sākotnēji nāk ar nolūku aizvilināt cilvēku no pareizā ceļa un attālināt viņu no svētuma.

Un labums no tādas atgrūšanas ir tāds, ka ar tās palīdzību cilvēks saņem vajadzību un pilnu vēlmi, lai Radītājs viņam palīdzētu, jo citādi viņš redz, ka aiziet bojā. Nepietiek ar to, ka nevirzās darbā uz priekšu, bet redz, ka virzās atpakaļ, tas ir, pat „sevis dēļ” viņam nav spēka pildīt Toru un baušļus. Un tikai ar patiesu visu šķēršļu pārvarēšanu ar ticību, kas augstāka par zināšanām, viņš var pildīt Toru un baušļus. Taču ne vienmēr viņam ir pārvarēšanas spēks ar ticību, kas augstāka par zināšanām, tas ir, viņš ir spiests nogriezties no Radītāja ceļa pat ar nolūku „sevis dēļ”.

Un vienmēr viņam, vairāk salauztam nekā tam, kurš spēja izturēt, kritienu ir daudz vairāk nekā pacēlumu un viņš neredz galu šiem stāvokļiem, domādams, ka uz mūžiem paliks ārpus svētuma, jo redz, cik grūti viņam pildīt pat vismazāko garīgo darbību, – tikai pārvarot ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Taču ne vienmēr viņš ir spējīgs pārvarēt un ar ko tad tas beigsies?

Un tad viņš nonāk pie lēmuma, ka nav neviena, kurš var viņam palīdzēt – tikai Radītājs. Un tāpēc viņā dzimst patiesa prasība Radītājam, lai Viņš atvērtu viņam acis un sirdi, un patiešām pietuvinātu saplūsmei ar Viņu uz mūžu mūžiem. Iznāk, ka visas atstumtības, kuras viņš izjuta, nāca no Radītāja, nevis no tā, ka viņš bija slikts un ka viņam nebija spēka, kas ļautu pārvarēt.

Un tikai tam, kurš patiešām vēlas pietuvināties Radītājam, sniedz palīdzību no augšienes, neļaujot viņam apmierināties ar mazumu un palikt maza, nesaprātīga bērna pakāpē, lai viņam nebūtu iespējas pateikt, ka, paldies Dievam, viņam ir Tora un baušļi, un labi darbi – kas gan vēl viņam trūkst?

Un tikai tad, ja cilvēkam patiešām ir īsta vēlme, tāds cilvēks saņem palīdzību no augšienes un viņam allaž parāda, cik viņš ir slikts pašreizējā stāvoklī, tas ir, sūta viņam domas un prātojumus, kas vērsti pret garīgo darbu. Tas viss tādēļ, lai viņš redzētu, ka viņam ar Radītāju nav vienotības pilnības.

Un lai kā viņš pūlētos sevi pārvarēt, arvien redz, ka atrodas tālu no svētuma, salīdzinot ar citiem strādājošajiem, kuri jūtas pilnībā vienoti ar Radītāju. Turklāt viņam allaž ir sūdzības un pretenzijas, un nespēj attaisnot Radītāja attieksmi pret viņu. Un tas sāpina viņu – kāpēc viņš neatrodas saskaņā ar Radītāju? Līdz nonāk pie sajūtas, ka viņā patiešām nav svētuma. Un pat ja reizēm saņem kādu atmodu no augšienes, kas viņu uz kādu laiku atdzīvina, tūdaļ pat krīt atpakaļ maziskuma stāvoklī. Taču tieši tas liek viņam visbeidzot apzināties, ka tikai Radītājs var palīdzēt un pietuvināt viņu pa īstam.

Cilvēkam pastāvīgi jāpūlas iet saplūsmes ceļu ar Radītāju, lai visas viņa domas būtu par Viņu. Un ja arī atrodas visbriesmīgākajā stāvoklī, kad nevar būt lielāka krituma kā šis, nav jāiziet no Radītāja varas, sakot, ka ir cita vara, kas neļauj viņam ienākt svētumā un ka tās spēkos ir darīt labu vai ļaunu. Tas nozīmē, ka nedrīkst domāt, it kā vara ir nešķīstajiem spēkiem un ka tie neļauj cilvēkam darīt labus darbus un iet Radītāja ceļu, gluži otrādi, jāatceras, ka viss nāk no Radītāja.

Un kā rakstīja Bāls Šem Tovs: „Tas, kurš saka, ka pasaulē ir cits spēks, tas ir, klipot, atrodas kalpošanas citiem dieviem pakāpē”. Un ne ar savu neticību Radītājam viņš noziedzas, bet ar to, ka domā, it kā pastāv cita vara un spēks, izņemot Radītāju. Tieši tas ir viņa noziegums. Un kas vēl ļaunāk, ja viņam šķiet, ka cilvēkam pašam ir sava vara, tas ir, saka, ka vakar viņš pats nevēlējās iet Radītāja ceļu, tas tiek dēvēts par neticības nozieguma izdarīšanu. Viņš taču netic, ka tikai Radītājs ir pasaules valdnieks.

Taču, ja ir izdarījis kādu pārkāpumu, tad, protams, viņam jāatzīst sava vaina un jānožēlo, ka pārkāpis likumu. Tomēr arī jāsaprot, ko viņš nožēlo, proti, kur viņš redz sava nozieguma cēloni? Tieši tas viņam ir jānožēlo.

Un tad cilvēkam jānožēlo un jāsaka, ka pārkāpis tāpēc, ka Radītājs viņu atstūma no svētuma – dubļos un atkritumos. Citiem vārdiem, Radītājs deva cilvēkam vēlmi izklaidēties un ieelpot smakojošas vietas gaisu. (Citējot grāmatas, var sacīt, ka dažreiz cilvēks atnāk šajā pasaulē cūkas iemiesojumā. Un sacītais jāizskaidro tā: cilvēks saņem vēlmi baudīt to, ko jau reiz atzinis par atkritumiem, taču tagad atkal vēlas no tiem baroties.)

Un ja cilvēks jūt, ka pašlaik viņš atrodas pacēluma stāvoklī un nedaudz sajūt patiku pret darbu, tad nav jāsaka: „Šobrīd es atrodos tādā stāvoklī, ka saprotu, ka ir vērts būt par Radītāja darbinieku”. Viņam jāzina, ka patlaban viņš ir radis labvēlību Radītāja acīs, tāpēc Radītājs viņu pietuvina, un tādēļ viņš jūt patiku darbā. Un jāuzmanās, lai nekad neizietu no svētuma ietekmes, sakot, ka, izņemot Radītāju, ir vēl kāds, kas darbojas.

(Taču no minētā izriet, ka rast mīlestību Radītāja acīs vai otrādi – nav atkarīgs no cilvēka, bet tikai no Radītāja. Un kāpēc šobrīd viņš ir tīkams Radītājam, bet pēc tam  nē – nav cilvēka spēkos saprast ar viņa ārējo prātu.)

Un nožēlojot to, ka Radītājs viņu Sev nepietuvina, arī jāizsargājas, lai neraizētos par sevi, par savu attālināšanos no Radītāja. Tāpēc, ka tad rūpēsies par labuma saņemšanu sev,  bet saņemošais taču ir atdalīts no Radītāja. Tostarp viņam ir jānožēlo par Šekinas trimdu, tas ir, par to, ka viņš sagādā Šekinai ciešanas.

Un kā piemērs jāiztēlojas aina, ka, lai kurā mazā orgānā cilvēks justu sāpes, tās vienmēr tiek sajustas prātā un sirdī, jo sirds un prāts ir cilvēka būtība. Un, protams, nedrīkst salīdzināt sajūtas spēku attiecībā uz atsevišķu orgānu ar sajūtas spēku attiecībā uz cilvēka organismu kopumā, kurā sāpes galvenokārt arī tiek sajustas.

Tāpat arī sāpes, kuras cilvēks jūt, tāpēc ka ir attālināts no Radītāja. Cilvēks taču ir tikai svētās Šekinas atsevišķs orgāns, jo svētā Šekina ir Izraēlas dvēseļu kopums. Un tāpēc atsevišķa cilvēka sāpju sajūta nav salīdzināma ar kopējo sāpju sajūtu, tas ir, Šekina izjūt ciešanas, jo tās orgāni ir atdalīti no pašas Šekinas un tā nevar „pabarot” visus savus orgānus.

(Un jāatceras, ko par to sacījuši viedie: „Laikā, kad cilvēks nožēlo, ko saka Šekina? – Kauns par manu galvu, negods par manām rokām!”). Un tāpēc, ka nožēlu par attālināšanos neattiecina uz sevi, līdz ar to izglābjas no nokļūšanas vēlmes saņemt sevis dēļ varā – īpašībā, kas atdala no svētuma.

Tieši tāpat, ja cilvēks jūt, ka viņš nedaudz ir pietuvinājies svētumam un viņš priecājas, ka izpelnījies Radītāja labvēlību, tad viņam ir pienākums pateikt, ka galvenais viņa priekā – tas, ka šobrīd prieks ir augšienē, pie svētās Šekinas, tādēļ ka Šekinai bija iespēja viņu sev pietuvināt, tās atsevišķo orgānu, un tai nav jāatstumj tas uz āru.

Un tāpēc, ka cilvēks ir izpelnījies sniegt prieku Šekinai, viņš priecājas pats. Un tas viss attiecas uz to pašu, jo, ja prieks ir atsevišķajam, tā ir tikai daļa no tā prieka, kas ir kopējam. Un pateicoties šiem apsvērumiem, viņš zaudē savu nošķirtību un nenokļūst nešķīsto spēku varā, kas vēlas saņemt savam labumam.

Neskatoties uz to, vēlme saņemt baudu ir nepieciešama, jo tās būtība ir cilvēks. Viss, kas ir cilvēkā, izņemot šo vēlmi, nepieder radījumam, bet attiecas uz Radītāju. Taču šai vēlmei baudīt ir jābūt izlabotai, altruistiskai, atdeves dēļ. Tas ir, tai jāsaņem bauda un prieks tikai tādēļ, ka debesis saņem baudu no tā, ka bauda radījums, jo tas arī ir radīšanas mērķis – sniegt baudu radījumiem. Un to dēvē par Šekinas prieku Augstākajā pasaulē.

Un tāpēc cilvēka pienākums ir uzklausīt padomus – kā viņš var sniegt baudu Radītājam un, protams, ja viņš gūs baudu, tad tā būs arī Radītājam. Tāpēc viņam pastāvīgi jātiecas, lai atrastos Radītāja pilī, un tad viņam būs iespēja izklaidēties Viņa dārgumu krātuvē, pateicoties tam, protams, sniegs baudu arī Radītājam. Tādējādi visiem cilvēka centieniem jābūt tikai debesu vārdā.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties