Kabalas zinātne Latvijā

Grāmata „Šamati”, 41. raksts

Dzirdēts Pesaha svētku pirmās dienas vakarā (1945. g. 29. martā)

Sacīts: „Un noticēja Radītājam un viņa vergam, Mozum”. Pesaha gaisma spēj dot cilvēkam ticības gaismu. Taču nepareizi domāt, ka ticības gaisma ir maza gaisma. Maza gaisma vai liela – atkarīgs tikai no saņēmējiem. Ja cilvēks nestrādā pareizajā virzienā, viņš domā, ka viņam ir tik liela ticība, ka var dalīties ar to ar daudziem cilvēkiem. Tad arī viņi būs tādā pilnības stāvoklī kā viņš. Lasīt tālāk »

Grāmata „Šamati”, 40. raksts

Dzirdēts 1943. g.

Ir divi ceļi: kreisais un labais. Labais – no vārda „pagriezt pa labi” (eimin – sakrīt ar vārdu emuna – ticība) nozīmē ticību Radītājam. Un kad Skolotājs saka māceklim iet labo ceļu, kur „labais” nozīmē pilnību, bet kreisais – absolūti nepilnīgs, tas ir, tāds, kurā nav labošanās, tad māceklim ir jātic savam Skolotājam, kurš saka iet labo ceļu, pilnības ceļu.

Pilnība, kura jāsasniedz māceklim, ir tāds stāvoklis, kad cilvēks iztēlojas savās domās ainu, it kā viņš jau ir izpelnījies absolūtu ticību Radītājam, un viņa sajūta ir tāda, ka Radītājs valda pār pasauli ar labestību un dara labu, ko saņem radījumi. Lasīt tālāk »

Grāmata „Šamati”, 39. raksts

Dzirdēts 26. Ševatā (1947. g. 16. februārī)

Lapa nozīmē ēnu, gaismas apslēpšanu, no saules. Ir divi ēnas veidi:

1. Ēna, svētuma rezultātā,
2. Ēna, grēka rezultātā.

Tas ir, pastāv divi gaismas apslēptības veidi Universā – tāpat kā mūsu pasaulē ēna rada apslēptību attiecībā pret sauli, tāpat eksistē apslēptība attiecībā pret augstāko gaismu, kuru dēvē par „sauli” un kura nāk no svētuma cilvēka izvēles rezultātā. Kā sacīts par Mozu: „Noslēpa Mozus savu seju, jo baidījās skatīties”, tas ir, ēna bija baiļu rezultāts, bailes saņemt gaismas pārpilnību, jo baidījās, ka nespēs to saņemt ar nolūku ne sevis labad, bet Radītāja labad. Lasīt tālāk »

Grāmata „Šamati”, 38. raksts

Dzirdēts Nīsāna 10. dienā (1947. g. 31. martā)

Bagātība ir tilpne, kurā glabājas cilvēka īpašums. Piemēram, graudus glabā klētī, bet dārgas lietas glabā aizsargātākā vietā. Tas ir, katra iegūstamā lieta tiek noteikta ar tās attieksmi pret gaismu, bet kli, tilpnei jāspēj ietilpināt šo lietu, jo, kā zināms, nav gaismas bez kli, un šis likums darbojas arī materiālajā pasaulē.

Taču, kas ir garīgā tilpne, kura spēj ietilpināt sevī gaismu un garīgo pilnību, ko mums vēlas dot Radītājs? Kādai ir jābūt tilpnei, lai tā būtu piemērota gaismai? Gluži tāpat kā šajā materiālajā pasaulē, tilpnei jābūt piemērotai tam, kas tajā glabājas, un tiem ir jāatbilst viens otram. Piemēram, mēs nevaram teikt, ka glabājam vīna krājumu, kurš nesabojāsies, ja tas ieliets jaunos maisos, vai esam sagatavojuši lielu miltu krājumu, ieberot to mucās. Taču kā tam ir jābūt, vīnam vajadzīgas mucas un krūzes, bet miltiem – maisi, ne mucas. Lasīt tālāk »

15.kurss-2>>

15. kurss

Iekšējā apcere

Grāmata „Desmit Sefirot Mācība” sastāv no 16 daļām, no kurām vairākas ietver nodaļu „Iekšējā apcere”. Šajā nodaļā tiek aprakstīta notikumu cēloņu un seku attīstība, tāpat ietverts daudz papildinājumu. Īpaši svarīga ir grāmatas pirmās daļas nodaļa „Iekšējā apcere”, jo tā sniedz vispārējās realitātes ainas sapratni un iedzīvina cilvēkā pareizas attieksmes fundamentu pret visu Universu.

Kursa „Iekšējā apcere” teksts ir izstrādāts sekojošā veidā: virsraksti un Bāla Sulama komentārs – taisnajā treknrakstā; šī kursa katra paragrāfa beigās ir norāde uz Mihaela Laitmana komentāru, kas atklāj pirmavota teksta iekšējo jēgu. Lasīt tālāk »

<<15.kurss-1          15.kurss-3>>

Ievads

Vispirms nepieciešams zināt, ka tad, kad runa ir par garīgajiem jēdzieniem, kas neiekļaujas laika, vietas un kustības kategorijā, nerunājot jau par dievišķo, mums nav vārdu, ar kuru palīdzību mēs varētu izteikties un izskaidrot savas domas, jo viss mūsu vārdu krājums ņemts no maņu orgānu iluzorajām sajūtām. Kā tādā gadījumā var paļauties uz mūsu vārdu krājumu tur, kur jūtas un iztēle nav noteicošie? Piemēram, ja izmantosim smalkāko vārdu „gaisma”, tad arī šis vārds asociējas un ir patapināts no saules gaismas vai sajūtamās iedvesmas gaismas u.tml. Ja tā ir, tad kā iespējams ar to izskaidrot jautājumus, kas saistīti ar dievišķo – saprotams taču, ka studējošajam tie nespēs sniegt neko patiesu? Nerunājot jau par to vietu, kur nepieciešams rakstveida formā, grāmatā, atklāt ar šo vārdu palīdzību strīdu un saskaņas priekšmetu šajā zinātnē, kā tas ierasts jebkuras zinātnes pētījumos. Ja mēs pieļaujam kļūdu pat vienā vārdā, kas tādējādi nesasniedz savu mērķi, studējošais momentāni apjuks un neatradīs ceļa rādītāja pavedienu visā studējamā priekšmetā kopumā. Un tādēļ kabalisti izvēlējās īpašu valodu, kuru var nosaukt par „zaru valodu”, tāpēc ka mums nav jebkādas būtības vai vadības pār kādu būtību šajā pasaulē, kas nāktu no savas saknes, kura atrodas augstākajā pasaulē. Turklāt jebkura šajā pasaulē esošā reālija sākas augstākajā pasaulē un pēc tam nonāk lejup šajā pasaulē. Tādējādi kabalisti bez grūtībām sev atrada gatavu valodu, ar kuras palīdzību varētu nododot viens otram savus sasniegumus mutiski un rakstiski, no paaudzes paaudzē, izmantojot zaru nosaukumus šajā pasaulē, tādējādi katrs nosaukums sevi izskaidro, it kā norādot ar pirkstu uz savu augstāko sakni augstāko pasauļu sistēmā. Lasīt tālāk »

<<15.kurss-2          15.kurss-4>>

1. nodarbība

Zini, ka iepriekš, pirms tika radīti radījumi un radītas radības, vienkāršā augstākā gaisma aizpildīja visu realitāti utt. („Ec haim, šaar 1, eihal 1).

Šos vārdus nepieciešams izskaidrot. Iepriekš, pirms tika radītas pasaules – kā tur varēja būt realitātes vieta, kuru pilnībā aizpildīja augstākā gaisma? Un arī runājot par vēlmes pacelšanās ierobežošanos, lai atklātu Viņa darbību pilnību: no grāmatas vārdiem it kā seko, ka tur jau bija zināms trūkums. Tāpat runājot par centrālo punktu Bezgalības pašā vidū, kur bija ierobežošanās parādība: ļoti izbrīna sekojošais – viņš taču jau teica, ka tur nav roš un sof, un tādā gadījumā, kā var būt vidus? Taču šie vārdi slēpj vislielāko dziļumu, un tāpēc esmu spiests paplašināt skaidrojumu. Lasīt tālāk »

<<15.kurss-3          15.kurss-5>>

1.2. Augstākās iedarbības uztvere

Augstākās iedarbības divas īpatnības: pirms saņēmēja izzināšanas un pēc tam.

2) Izdari secinājumu no piemēra, kuri bauda Man. Par Man dēvē „maizi no debesīm”, jo tā nebija materializējusies savā ietērpā šajā pasaulē. Viedie sacīja, ka katrs izjuta no tās to garšu, kuru vēlējās. Tas nozīmē, ka obligāti tajā bija no pretējām formām, tas ir, viens tajā juta saldu garšu, bet cits tajā juta sīvu un rūgtu garšu, tajā pašā laikā pats man noteikti sastāvēja no diviem pretstatiem kopā – vai tad tu atradīsi pie dodošā to, kā viņam nav. Un ja tas tā ir, tad kā ir iespējams, ka divi pretstati atrastos vienā objektā? Taču pats man, protams, ir vienkāršs un abstrahēts no šīm divām garšām un tikai sastāv no tām, tā ka materiālais saņēmējs var atšķirt to garšu, kuru viņš vēlas. Lasīt tālāk »

<<15.kurss-4          15.kurss-6>>

1.3. Dvēsele – daļa no Radītāja

Kā lai saprot, ka dvēsele ir daļa no Radītāja?

3) Tādējādi mēs nonāksim pie sapratnes par to, ko stāsta kabalisti par dvēseles būtību.

Viņi apgalvo, ka dvēsele patiešām ir Radītāja daļa no augšienes un tajā absolūti nav nekādas atšķirības no „viss”. Taču kādā veidā šī dvēsele ir daļa, bet ne „viss”? Un tas līdzinās akmenim, atšķeltam no kalna, kalna būtība un akmens būtība ir vienādi, un nav nekādas atšķirības starp akmeni un kalnu, izņemot to, ka akmens ir tikai daļa no šī kalna, bet kalns ir kategorija „viss”. Lasīt tālāk »

<<15.kurss-5          15.kurss-7>>

1.5. Vai Bezgalībā pastāv formas atšķirība?

Kā iztēloties radījumā formas atšķirību no Bezgalības?

5) Tomēr pagaidām mēs to spējam saprast tikai attiecībā pret šo pasauli, cilvēciskajām dvēselēm, taču attiecībā pret dvēseli, par kuru tiek runāts, ka tā ir Radītāja daļa no augšienes, vēl nav noskaidrots, kādā veidā tā atdalās no dievišķā tik liela mērā, lai būtu iespējams to nosaukt par Radītāja daļu. Un nevar teikt, ka atdalās ar „formas mainīšanos”, – šis apgalvojums ir kļūdains. Mēs taču jau noskaidrojām, ka dievišķais ir vienkāršā gaisma, kas satur visu pasaulē esošo formu daudzumu un to pretstatus savā vienkāršajā vienotībā, kas izpaužas ar jēdzienu Viens, Vienīgais, Vienotais. Un ja tas tā ir, kā tad mēs varam iztēloties kategoriju „formas atšķirība” dvēselē, lai tā atšķirtos no dievišķā un tā rezultātā būtu atdalīta, būdama dēvēta „daļa no Viņa”? Lasīt tālāk »